Anekdotes par Jaunavu Mariju

Svētais Izidors Zemnieks, svētais no Madrides, kurš uzticējās Jaunavai Marijai

Madride (Spānija)

Svētais Izidors Zemnieks, Madrides aizbildnis, bija zemnieks, kurš dzīvoja laikā no 11. līdz 12. gadsimtam un ar vienkāršību un lūgšanu apstrādāja pilsētas zemes. Vēsture ļauj mums droši apgalvot, ka viņa tēls ātri iesakņojās kā laju un lauku svētuma paraugs, ka viņa godināšana Madridē ārkārtīgi pieauga un ka Baznīca viņu daudz vēlāk paaugstināja altāros: 1619. gadā viņš tika beigts un 1622. gadā kanonizēts. Madrides tradīcija, ko pierakstījusi pati arhibīskapija, viņu attēlo kā "dievbijīgu Almudenas Dievmātes", pilsētas aizbildnes, bhaktu, tāpēc viņa svētums tiek saprasts kā neatdalāms no viņa ticības Dievmātei.

Līdzās Izidoram dievbijīgi tiek godināta arī viņa sieva, Svētā Marija no Galvas, lūgšanu, darba un mājas žēlsirdības sieviete, ceļabiedrene tajā pašā vienkāršās ticības ceļā, paļaujoties uz Providenci. Dažas biogrāfiskas detaļas par viņu ir trūcīgas un lielā mērā iegūtas no vēlākas tradīcijas; turklāt viņu nevajadzētu jaukt ar Dievmātes no Galvas, mariāņu dievbijību, kas raksturīga tikai Anduharai (Haēnai), kas ir pavisam cits jautājums.

Ap Izidronu drīz vien uzplauka skaists brīnumainu stāstu cikls: eņģeļi, kas ara viņa vietā, kamēr viņš lūdza, vai slavenais stāsts par dēlu, kurš iekrita akā un, vecāku lūgšanas rezultātā Jaunavai Dievmātei sekojot, tika izglābts, kad ūdens brīnumainā kārtā pacēlās un iznesa viņu virspusē (epizode, ko tradīcija saista ar Atohas Dievmāti). Jāsaka godīgi: šīs ainas pieder hagiogrāfiskajai tradīcijai un tautas sprediķiem, nevis tā laika 11. gadsimta aprakstiem, un detaļas dažādās versijās atšķiras. Tomēr tas nemazina to vērtību, jo tās pauž patiesību, ko izjūt paaudzes: ka Dievs rūpējas par pazemīgajiem, kas paļaujas uz Viņu un Viņa Māti.

Dokumentētais un leģendārais saplūst vienā mācībā. Madrides mākslā pat Izidrons ir attēlots "lūgšanā un divu brīnumu veikšanā", kas ir zīme, ka tauta viņu atceras ne tikai kā lauku svēto, bet arī kā cilvēku pastāvīgā kopībā ar Dievu. Tas ir mantojums, kas dzīvo tālāk: strādnieks, kurš lūdza, arot zemi, un kurš savu dienu un ģimeni uzticēja Marijas rokās.

Tāpēc Svētais Izidors māca mums lūgt Rožukroni tā, kā viņš dzīvoja savu ticību: ikdienā, ar aizņemtām rokām un atvērtu sirdi, ļaujot Marijai, Mātei, pavadīt mūsu darbu, mājas un katru dienas soli.