Anekdotes par Jaunavu Mariju

Jaunava, kas aizstāvēja Sinju

Siņa (Horvātija) (1715)

Dalmācijas kalnainajā reģionā, Horvātijas piekrastes iekšzemē, Siņas pilsēta glabā gan reliģisku, gan pilsonisku piemiņu. Siņas Dievmāte tās iedzīvotājiem nav tikai godājams attēls: viņa ir visa reģiona vēsturiskās identitātes simbols, Māte, kurai viņi piedēvē pilsētas pestīšanu tās tumšākajā brīdī.

Vietējā tradīcija, kas ir plaši izplatīta, saista Jaunavas tēlu ar Siņas aizstāvēšanu pret Osmaņu aplenkumu 1715. gadā. Tautas atmiņa apliecina, ka Jaunavas aizlūgums aizsargāja pilsētu un veicināja ienaidnieka atkāpšanos, un šis notikums uz visiem laikiem palika iegravēts tās iedzīvotāju sirdīs un katru gadu tiek atjaunots lielajā Marijas festivālā vasarā.

Tomēr šeit ir svarīgi nošķirt pārbaudāmu dievbijīgu kontekstu no tradīcijas. Kā vispārējs ietvars tiek noteikta spēcīga Marijas dievbijības pastāvēšana Siņā un vēsturisks attēla kults, tādā mērā, ka Jaunava ir neatdalāma no pilsētas pilsoniski reliģiskās identitātes. 1715. gada aplenkuma apraksts kā brīnums un tieša uzvaras piedēvēšana Jaunavas aizlūgumam pieder pie vietējās tradīcijas: pieejamie avoti nesatur baznīcas novērtējumu par epizodes brīnumaino vēsturiskumu, kā arī nesniedz ticamu informāciju par votīviem, konkrētiem brīnumiem vai precīzu attēla izcelsmi.

Tāpat nevajadzētu pārspīlēt apgalvojumus par Rožukroni. Avotos nav atrodama īpaša institucionāla saikne starp Sinju un Rožukroni; ja tāda pastāv, tā jāpārbauda pašā svētnīcā vai diecēzes ietvaros, taču šeit bez avota to apgalvot nav pareizi.

Tā paliek tas, kas ir patiess un skaists: pilsēta, kas zina, ka tā tiek aizstāvēta, Māte, kurai tā piedēvē savu izdzīvošanu, un ticība, kas, pāri brīnuma dokumentētajai precizitātei, trīs gadsimtus ir uzturējusi pateicību. Tradīcijai ir sava patiesība – tautas pateicības patiesība – un ir pareizi to cienīt, neslēpjot to kā pārbaudītu vēsturisku hroniku.