Amsterdamas Visu Nāciju Dievmāte

Eiropa · Nīderlande

Kas notika

Amsterdamā, Nīderlandē, Isje Johanna "Ida" Pērdemana (1905–1996), Alkmārā dzimusi un uz Amsterdamu bērnībā pārcelta laja, dzīvoja vienkāršu dzīvi kā sekretāre, neiesaistoties reliģiskajā dzīvē. Laikā no 1945. līdz 1959. gadam viņa apgalvoja, ka ir saņēmusi virkni vīziju ar sievietes figūru, kas identificēta kā Jaunava Marija, ar titulu "Visu tautu Dievmāte". Pirmā nozīmīgā vīzija, kas saistīta ar šo titulu, notika 1945. gada 25. martā, Marijas Pasludināšanas svētkos. Kopumā bija aptuveni piecdesmit sešas vīzijas. Tajās Ida aprakstīja simboliskas karu ainas, krīzes Baznīcā un pasaulē, kā arī aicinājumus uz atgriešanos, mieru un tautu vienotību, kā arī pieaugošu uzsvaru uz jaunu Marijas titulu un it kā "piektās dogmas" definīciju (Marija Līdzatpestītāja, Vidutāja un Aizstāve). Liela daļa detaļu ir iegūtas no Pērdemanas dienasgrāmatām un rakstiem, ko izplatījušas garīgās apvienības; tie nav daļa no ticības mantojuma, kā arī tiem nav doktrinālas atklāsmes apstiprinājuma.

Ziņojums

Tiek sludināti aicinājumi uz atgriešanos, gandarīšanu un mieru, kā arī brīdinājumi par doktrinālu apjukumu Baznīcā un pasaulē, kā arī lūgums pēc jaunas Marijas dogmas. Idai esot nodota arī lūgšana, kas adresēta Jēzum Kristum un bija paredzēta skaitīšanai visā pasaulē. Šajā lūgšanā bija ietverta problemātiskā frāze "kas reiz bija Marija", kas attiecas uz Jaunavu Mariju. 2005. gadā toreizējā Ticības doktrīnas kongregācija lūdza aizstāt šo fragmentu ar nepārprotami ortodoksālu formulu, piemēram, "Svētākā Jaunava Marija", lai izvairītos no nepareizas interpretācijas par Dievmātes identitāti. Svētais Krēsls ir bijis ļoti piesardzīgs attiecībā uz šo dogmatisko apgalvojumu un nav pieņēmis jaunas dogmas definīciju, kuras pamatā ir šīs vīzijas. Plašākā saturā aicinājumi uz lūgšanu un atgriešanos atbilst tam, ko Baznīca vienmēr ir mudinājusi.

Svētvieta vai vieta mūsdienās

Oriģinālā Visu Nāciju Dievmātes glezna — Jaunava Marija stāv krusta priekšā virs zemeslodes, no kuras rokām stari izplūst uz tautām — tiek godināta Visu Nāciju Dievmātes kapelā Diepenbrockstraat 3, uz dienvidiem no Amsterdamas, Hārlemas-Amsterdamas diecēzē. Tur notiek mises, Euharistijas pielūgsme un lūgšanas deklamēšana, piedaloties Nīderlandes un starptautiskiem ticīgajiem, diecēzes bīskapa jurisdikcijā un saskaņā ar Baznīcas liturģisko disciplīnu. Attēla reprodukcijas ir izplatītas daudzās valstīs. Kapelā glabājas votīvi un žēlastības liecības, kas piedēvētas šai dievbijībai; tomēr nav pierādījumu, ka diecēze vai Svētais Krēsls būtu oficiāli atzinuši kādus kanoniski pārbaudītus individuālus brīnumus, kas ar to saistīti.

Baznīcas nostāja

Disciplinārā vēsture ir sarežģīta un tā ir jāatspoguļo precīzi, jo nesen publicētie dokumenti to ir precizējuši. 1974. gadā toreizējā Ticības doktrīnas kongregācija vienbalsīgi no saviem kardināliem locekļiem pieņēma spriedumu: "constat de non supernaturalitate", tas ir, ir konstatēts, ka parādīšanās nav pārdabiskas izcelsmes; šo spriedumu apstiprināja pāvests Pāvils VI. 1996. gada 1. maijā Hārlemas bīskaps Hendriks Bomers kopā ar savu palīgbīskapu Jozefu Puntu atļāva publisku Marijas godināšanu ar šo nosaukumu kā Marijas dievbijību, nevis kā atzītu parādīšanos (a nihil obstat al culto). 2002. gada 31. maijā bīskaps Jozefs Punts, toreiz jau diecēzes bīskaps, izdeva personisku deklarāciju, apstiprinot savu pārliecību par vīziju pārdabisko izcelsmi; tomēr šo diecēzes spriedumu Svētais Krēsls nevarēja mainīt, un tas to arī nepieņēma. 2020. gada 30. decembrī jaunais bīskaps, monsinjors Johanness Hendrikss, pēc konsultēšanās ar dikastēriju, precizēja, ka tituls "Visu tautu dāma" ir teoloģiski atļauts, taču tas nenozīmē pat netiešu parādību pārdabiskās dabas atzīšanu, atsaucoties uz Pāvila VI apstiprināto negatīvo spriedumu. Visbeidzot, 2024. gadā Ticības doktrīnas dikastērijs apstiprināja, ka 1974. gada spriedums ("constat de non supernaturalitate") ir negatīvs un galīgs, apliecinot it kā minētās parādības neautentiskumu, vienlaikus apgalvojot, ka tituls "Marija" ir atļauts un ka dievbijība Marijai kā "Visu tautu dāmai", pareizi izprasta, var tikt veicināta. Ir arī vērts atcerēties, ka saskaņā ar dikastērija 2024. gada maija normām Baznīca parasti tagad izdod piesardzīgus spriedumus par dievbijību pastorālo piemērotību, nevis pārdabiskas dabas deklarācijas.

Apdomība un spriestspēja

Pašreizējā situācija ir skaidri jāatspoguļo: Amsterdamas parādīšanās netiek atzītas par pārdabiskām — negatīvs spriedums no 1974. gada, atkārtoti apstiprināts 2024. gadā —, lai gan ir atļauts godināt Jaunavu kā "Visu Nāciju Dievmāti", izmantot attēlu un skaitīt lūgšanu tās labotajā formā, bez apšaubāmās daļas un nesaistot to ar vīziju pārdabisko raksturu vai jaunu dogmu. Bīskapa Punta labvēlīgais paziņojums (2002) tagad ir jālasa kā atsevišķs diecēzes spriedums, kas seko un nav apstiprināts Romā, ko ierobežo bīskapa Hendriksa piezīme (2020) un Dikastērija paziņojums (2024). Pērdemana raksti nav daļa no ticības mantojuma; it kā pravietiskie piepildījumi un labvēlības liecības pieder privātai dievbijībai un nav kanoniski atzītas. Jaunas Marijas dogmas definīcija pieder tikai un vienīgi Magisterijam, kas to nav pieņēmis. Tāpēc ir svarīgi praktizēt Marijas dievbijību, neuztverot vēstījumus kā absolūtus vai neuzskatot tos par drošu dievišķu atklāsmi. Būtiskākie elementi — lūgšana, sakramenti un Rožukronis — vienmēr ir labi un neprasa Baznīcai izteikties par ārkārtējiem jautājumiem.

Saikne ar Rožukroni

Aicinājums uz lūgšanu un miers, kas saistīts ar šo dievbijību, vislabāk tiek piedzīvots caur Rožukroni, Marijas lūgšanu, ko Baznīca vienmēr iesaka, kas mūs kopā ar Mariju ved kontemplēt Kristus vaigu, nepaļaujoties uz neparasto vai uz to, ko Baznīca nav atzinusi.